Par mumsLATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS
RU LV
Dome domā
Kultūra
Dienasgrāmata
Brīvdienas
Notikumi
Baltijas centrs
 
 

8.9
2016

Man ir 33 gadi. Valstij neesmu vajadzīgs, jo man ir vēzis

Autors: Uldis Vesers, biedrības "EuropaColon Latvia" vadītājs
Fotogrāfijas autors: RA

Gatim ir trīsdesmit trīs gadi. Viņam ir audzējs. Mediķi ieteikuši aizbraukt pēdējā ceļojumā. “Dzīvoju no dienas uz dienu un visu vēža pacientu vārdā varu vienīgi no sirds pateikties līdzcilvēkiem par atbalstu un ziedojumiem,” saka Gatis

“Vēl nesen slimnīcā kopā turējāmies kādi desmit vīrieši – visi pēc vēža operācijas. Ir pagājis gads, un no viņiem visiem dzīves vairs esmu tikai es,” saka Gatis. Vīrietis uzskata: audzēju viņam laikus neatklāja tikai un vienīgi mediķu paviršības dēļ. “Es pat nekur neesmu vainīgs. Vienmēr esmu laikus gājis pie ārsta, man ir regulāri un pamatīgi pārbaudīta veselība, bet... ilgstoši ārstētā kuņģa čūla patiesībā izrādījās audzējs,” stāsta gatis. Viņam ir kolorektālais vēzis, ko smagā stadijā atklāja pirms diviem gadiem. Ārstēšanās gaitā onkologi ir teikuši: tev dzīvošanai atlikušas divas nedēļas. Tad solīja pusgadu. Gatim ir sieva un trīsgadīgs puisēns. Diemžēl tāda ir skaudrā patiesība: vēzis nešķiro ne pēc vecuma, ne dzimuma; vēzim vienalga – tu esi dēls, vīrs vai tētis.

Divu slimošanas gadu laikā Gatis ir pārliecinājies, cik bezspēcīgs Latvijā ir vēža pacients. “Kopš saslimu, esmu sazinājies ar neskaitāmiem cilvēkiem ar līdzīgu diagnozi. Man gribējās saprast, vai izārstēšos, vajadzēja izzināt citu cilvēku pieredzi. Tad apjautu, cik ļoti atšķiras valsts nodrošinātās onkoloģisko pacientu ārstēšanās iespējas Latvijā un citās Eiropas valstīs – ne tikai lielajās, bet tepat kaimiņvalstīs,” saka Gatis.

Nevis ārstē, bet tikai pieklusina
Latvijā vēža pacientu ārstēšanai valsts apmaksā tikai dažus medikamentus, kas, kā turklāt atzīst pacienti, nav īpaši efektīgi – tie neārstē, bet tikai pieklusina audzēju. Ne velti vēža slimnieki, kas satiekas stacionāros, pēc operācijām un ķīmijterapijas skaudri apzinās un savā starpā tā arī runā: agri vai vēlu mēs te diemžēl atkal satiksimies. Ar valsts nodrošināto palīdzību ne tuvu nepietiek – lai vēzi uzvarētu, ir vajadzīgi mūsdienīgāki medikamenti, bet tiem valsts naudu nav atvēlējusi. Gatis stāsta, ka ārstēšana ir kā konveijers: kādas nu zāles ir, tādas ir – individuāla pieeja nemaz nav iespējama.
Ko dara pacienti? Lai dzīvotu, meklē naudu, kur un kā vien spēj. Arī gatis, cik vien varēja, par zālēm maksāja pats, arī vāca ziedojumus. Viena zāļu deva maksāja gandrīz 2000 eiro, un tādas vajadzīgas vismaz trīs. Jā, Gatis ir vīlies Latvijas veselības aprūpes sistēmā: “Valsts nepanāks pretī un nepajautās, ko vajadzētu. Tieši otrādi: tikai tad, ja pats iesi, kārtosi un nepagurdams kasīsies, iespējams saņemt palīdzību.” Brīdī, kad tā vajadzīga iespējami ātri, valsts tikai aicina uzrakstīt kārtējo iesniegumu un mēnesi gaidīt atbildi, kura, kā jau nojaušams, būs noraidoša. Bet pēc mēneša cilvēka var vairs nebūt. Gatis saka: “Esmu šīs valsts pilsonis. Visu savu mūžu jau no 13 gadu vecuma esmu strādājis un maksājis nodokļus. Man ir trīsgadīgs dēls, kuru es ļoti gaidīju un kam esmu vajadzīgs. Esmu vīrietis spēka gados, bet situācijā, kad manis pat šodien vai rīt var nebūt, valsts ar nemitīgām atrunām liek saprast: nē, mēs tev nepalīdzēsim. Jā, valsts piešķir invaliditātes grupu, kas ir jāpieņem kā dāsna dāvana. Un viss. Varētu jau domāt – valstij nav naudas. Kā – nav naudas!?! Mēs dzīvojam gadsimtā, kad ir pietiekami daudz informācijas –lasām, skatāmies ziņas. Mums nevar tik vienkārši iestāstīt, ka valstij nav naudas: redzam, kam nauda atrodas! Turklāt mēs neesam ne četri, ne desmit, mūsu ir tūkstoši, un saprotam, ka neesam valstij vajadzīgi: valsts mūs ir norakstījusi kā nekam nederīgus. Nav pat runa tikai par vēža slimniekiem, bet par daudzām citām saslimšanām, kuru ārstēšanu valsts nenodrošina.”

Zāles jāgādā valstij
Gatis saka: “Kas tad man – esmu jauns, varu domāt, man ir uzņēmība un drosme iet, meklēt, prasīt. Bet cik ir cilvēku, kas saņems tikai to palīdzību, kas pienākas un nekur citur atbalstu neprasīs? Ne visiem ir sava nauda un ne visi ies prasīt ziedojumus. Tikmēr valsts tā vienkārši noskatās, kā mēs – saslimušie – viens pēc otra nomirstam.” Nedrīkstētu pieļaut, ka tā notiek, bet diemžēl – tāda ir realitāte. Latvijā ārsti atsevišķās vēža formās un diagnozēs ir spiesti izmantot metodes pretēji praksei Eiropā, tostarp Lietuvā un Igaunijā, kur aizvien vairāk izmanto efektīvākas un pacientu veselību saudzējošākas metodes.

Šovasar Saeimā tika iesniegta onkoloģisko pacientu organizāciju alianses iniciatīva "Lai vēzis būtu ārstējama slimība", par kuru portālā manabalss.lv parakstījās vairāk nekā 10 500 Latvijas iedzīvotāju. Nu deputātiem būs jālemj par papildus 10 miljonu eiro piešķiršanu ik gadu onkoloģijas jomai. Alianse uzskata, ka valstij jāatrod iespēja nodrošināt onkoloģiskiem pacientiem diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju ar moderniem un efektīviem līdzekļiem. Alianse ir pārliecināta, ka papildu budžeta piešķiršana palīdzēs samazināt mirstību un nodrošinās pacientu tiesības uz pilnvērtīgu ārstēšanos un uz kvalitatīvu dzīvi.

Komentāri (0)
Palika simbolu
 
Dome domā
Kultūra
Dienasgrāmata
Brīvdienas
Notikumi
Baltijas centrs

Оформить подписку на новости