Hodžali, viena no vissenākajām pilsētām Azerbaidžānas Karabahas apgabalā, naktī no 1992. gada 25. uz 26. februāri krita par upuri Armēnijas bruņoto spēku uzbrukumam, kurā tieši piedalījās bijušās PSRS 366. motorizēto strēlnieku kājnieku pulks un no ārvalstīm atvestie algotņi.
Pēc uzbrukuma sākuma aptuveni 2.500 iedzīvotāju, kas tajā traģiskajā naktī palika pilsētā, mēģināja to pamest, cerot izkļūt no ielenkuma. Taču cerība izrādījās velta: bēgļi tika nošauti no armēņu posteņiem vai saņemti gūstā netālu no Nahčivanas un Pirdžamalas ciemiem. Tie, kas mēģināja aizbēgt cauri kalniem, pārsvarā sievietes un bērni, nomira no apsaldējumiem. Tikai dažiem izdevās nokļūt tuvākajā Azerbaidžānas kontrolētajā teritorijā - Agdamas pilsētā.
Nebijušas cietsirdības militārās akcijas rezultātā pret civiliedzīvotājiem, kas ilga divas dienas, tika nogalināti 613 cilvēki, tostarp 106 sievietes, 63 mazi bērni un 70 gados veci cilvēki. Vairāk nekā 1.000 civiliedzīvotāju, tostarp 76 bērni, guva dažādu pakāpju ievainojumus un kļuva invalīdi, 1.275 cilvēki tika saņemti gūstā, 8 ģimenes tika pilnībā iznīcinātas, 25 bērni zaudēja abus vecākus, 130 bērni zaudēja vienu no vecākiem.
Šaušalīgās traģēdijas detaļas šokēja pasauli: ar ārkārtīgu nežēlību tika nogalināti 56 cilvēki - viņi tika sadedzināti dzīvi, cilvēkiem tika nodīrāta āda, viņiem tika izdurtas acis, nocirstas galvas, grūtniecēm tika caurdurti vēderi. Pilsēta tika noslaucīta no zemes virsas.
366. pulka speciālās nodaļas Nr. 02270 priekšnieks Vladimirs Saveļjevs, kurš bija šo notikumu aculiecinieks, Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldei adresētā ziņojumā atzina pastrādātā genocīda faktu pret azerbaidžāņu tautu: “Es nevarēju palīdzēt astoņus-deviņus gadus vecai meitenei, kas guva šautu brūci. Kopš tās dienas es baidos no Dieva soda. Nolādētas dienas sekoja viena otrai.”
No Azerbaidžānas žurnālistu Seidaga Movsunlu un Čingiza Mustafajeva filmētajiem videomateriāliem noteikti var spriest, ka nogalināto vidū vairākums bijuši bērni vecumā no 2 līdz 15 gadiem.
Genocīda faktus fiksēja un visai pasaulei publiskoja ārvalstu žurnālisti. Britu žurnālists Tomass Devāls, izmeklējot šo traģēdiju, uzrakstīja grāmatu “Melnais dārzs”, kurā citēja Karabahas separātistu līderus, kuri atklāti atzinās, ka izmantojuši savā labā noziedzniekus. Notikumi Hodžali risinājās laikā, kad bijušais Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans bija viens no Armēnijas izveidotā separātistu režīma līderiem Azerbaidžānas okupētajā teritorijā un personīgi piedalījās Azerbaidžānas zemju sagrābšanā un azerbaidžāņu civiliedzīvotāju un militārpersonu slaktiņos.
Tāpēc Serža Sargsjana atmiņas ir viena no svarīgākajām liecībām. Sekojošie Serža Sargsjana vārdi intervijā Tomasam Devālam neatstāj šaubas par to, kurš pastrādājis noziegumu Hodžali: “Pirms Hodžali azerbaidžāņi domāja, ka tas viss ir joks, viņi domāja, ka armēņi nevar pacelt roku pret civiliedzīvotājiem. Mēs varējām atspēkot šo (stereotipisko) viedokli. Tieši tā arī notika.” Atbildot uz žurnālista jautājumu par to, vai viņš nožēlo simtiem cilvēku nāvi, Seržs Sargsjans bez īpaša mulsuma sacīja: “Es vispār neko nenožēloju”, jo “šādi satricinājumi ir vajadzīgi, pat ja tas maksā tūkstošiem dzīvību”.
Šādi vārdi no tā cilvēka lūpām, kurš ieņēma augstāko amatu Armēnijā, vēlreiz apliecina Armēnijas politisko un tiesisko atbildību par šo briesmīgo noziegumu, kas pastrādāts pret miermīlīgajiem azerbaidžāņiem.
Lietuviešu žurnālists Ričards Lapaitis uzņēma filmu “Bezgalīgais koridors”, kas šokēja skatītājus. Franču žurnālists Žans-Īvs Junē, kurš bija šo briesmīgo notikumu aculiecinieks, rakstīja: “Es daudz dzirdēju par kariem, par vācu fašistu nežēlību, bet armēņi viņus pārspēja, nogalinot 5-6 gadus vecus bērnus, civiliedzīvotājus”.
1994. gada 1. martā Azerbaidžānas Republikas prezidents Heidars Alijevs izdeva īpašu dekrētu par Hodžali genocīdu. Ar Azerbaidžānas Republikas parlamenta jeb Milli Medžlisa lēmumu 26. februāris tika pasludināts par Hodžali genocīda piemiņas dienu un par to tika informētas visas starptautiskās organizācijas. Katru gadu 26. februārī plkst. 17:00 Azerbaidžānas Republikas teritorijā tiek izsludināts klusuma brīdis par godu Hodžali genocīda upuru piemiņai.
XX gadsimta beigās visas pasaules acu priekšā pastrādātā Hodžali traģēdija savā nežēlībā ir viens no smagajiem noziegumiem ne tikai pret azerbaidžāņu tautu, bet arī pret visu cilvēci. Šī bija iepriekš plānota akcija, kuras mērķis bija pilnīga vai daļēja cilvēku iznīcināšana pēc tautības pazīmes, tāpēc saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Hodžali traģēdija ir tieši genocīds.
Fakts, ka Hodžali traģēdija ir genocīds, ir atspoguļots daudzās valstīs un starptautiskajās organizācijās pieņemtajos dekrētos un rezolūcijās. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 2010. gada 22. aprīļa lēmumā kvalificēja Azerbaidžānas civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanu Hodžali pilsētā kā “īpaši smagus noziegumus, kas pielīdzināmi kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēci”.
Islāma sadarbības organizācija un Turku valodās runājošo valstu organizācija Hodžali traģēdiju uzskatīja par noziegumu pret cilvēci un atzina to par genocīdu. Līdz šim 17 pasaules valstu, tostarp Bosnijas un Hercegovinas, Čehijas, Slovēnijas, kā arī 23 ASV štatu likumdošanas institūcijas ir pieņēmušas aktus, kas atzīst Hodžali genocīdu. Arī Latvijas Saeima savā 2015. gada paziņojumā nosodīja šo noziegumu pret cilvēci.
Heidara Alijeva fondam ir īpaša loma starptautiskās sabiedrības informēšanā par šo traģēdiju. Pēc fonda viceprezidentes Leilas Alijevas iniciatīvas 2008. gadā aizsāktās kampaņas “Taisnīgums Hodžali!” ietvaros visā pasaulē notiek mītiņi, gājieni un pasākumi ar mērķi informēt pasaules sabiedrību par genocīdu un demonstrēt starptautiskajai sabiedrībai materiālus, kas atspoguļo armēņu zvērības.
Šausmīgais civiliedzīvotāju slaktiņš Hodžali nekad netiks izdzēsts no azerbaidžāņu tautas atmiņas. Visā pasaulē balsis, kas sauc: “Taisnīgums Hodžali!”, ir dzirdamas arvien skaļāk. Un tuvojas diena, kad šo genocīdu pastrādājušie noziedznieki, kuru rokas ir notraipītas ar nevainīgu azerbaidžāņu – bērnu, sieviešu, gados vecu cilvēku - asinīm, stāsies tiesas priekšā un izcietīs pelnīto sodu.
|